Laikā, kad cilvēku prātus nodarbina finansu lietas, piedāvājam jums paliekošu vērtību – unikālu grāmatu “No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados”. Tajā pirmo reizi apkopota Latvijas divriteņu rūpniecības vēsture: aprakstīti vairāk kā 20 velosipēdu lielražotāji un mazie uzņēmumi, kas darbojās Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā, Liepājā, Cesvainē un citur. Grāmatas prezentācijā 19. decembrī plkst. 14.00 Rīgas Motormuzejā piedalīsies autori Jānis Seregins un Edvīns Liepiņš, māksliniece Ingrīda Zābere kā arī citi grāmatas veidotāji. Izdevēju -Latvijas Industriālā mantojuma fondu - pārstāvēs tā priekšsēdētājs Andris Biedriņš.
Grāmata būs nopērkama par pirmās dienas cenu, pasākuma laikā autori sniegs autogrāfus. Edvīns Liepiņš pazīstams kā vairāku grāmatu par tehnikas vēsturi Latvijā autors (“Rīgas auto”u.c.). Savukārt Jānim Sereginam šī ir pirmā grāmata. Jau gandrīz 30 gadus viņš aizrāvies ar velosipēdu vēstures pētniecību un pabijis visos Latvijas novados, meklēdams vecās ražotnes, to produkciju un iztaujādams īpašnieku pēcnācējus. Bagātīgā J. Seregina velosipēdu kolekcija jau vairākus gadus apskatāma paša radītajā muzejā Saulkrastos. Nu interesentiem pirmo reizi būs pieejami arī vēsturiskie fotoattēli, ražotņu emblēmu apkopojums, statistikas materiāli u.c.
Grāmatas īpašo, skaistai dāvanai atbilstošo dizainu, veidojusi māksliniece Ingrīda Zābere, kura vairākkārt ar saviem darbiem ieguvusi “Latvijas gada balvu grāmatniecībā”.
Latvijas velorūpniecības vēsturi būs iespējams iepazīt arī aiz mūsu valsts robežām, jo teksts ir arī angļu valodā – par to parūpējusies angļu tulkojuma autore Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības locekle Daina Grosa.
Tehniskie dati:
entuziasts ALEX DVINSKI un 1962.gada GAZ-21 L.
Apgaismība. Tas notika vairāk nekā pirms 12 gadiem… Uznāca toreiz tāda kā apgaismība – gribu! Jo volga ir tāda mašīna, kas jau no sava parādīšanās brīža ir izcēlusies starp citām. 50. gadu sākumā, kad volgas sāka izstrādāt, tām bija diezgan revolucionāra mašīnas konstrukcija. Pašas pirmās volgas tika izlaistas 1955. gada pavasarī, taču tās bija paredzētas vienīgi izmēģinājumiem. Pēc vairākiem uzlabojumiem 1956. gadā tika saražotas pirmās sērijveida volgas – trīs līdz desmit, un arī tās galvenokārt bija domātas testiem. Pēc izmēģinājumos konstatēto nepilnību novēršanas 1957. gada martā aprīlī sāka izlaist sērijveida volgas. Šis modelis, tā sauktā trešā sērija, kuru sāka ražot 1962. gadā, ir visizplatītākais. No divu iepriekšējo sēriju mašīnām šis modelis atšķiras ar buferi, priekšējo režģi un salonu. Piedevām šai volgai ir modernizēts dzinējs un uzlabota virsbūve.
Gagarina auto. Volga skaitījās vidējās klases mašīna un bija paredzēta iestādēm un organizācijām. Augstākajai vadībai bija ZIL, nedaudz zemāka līmeņa vadītājiem – ZIM, ko vēlāk nomainīja čaika, bet nākamajā līmenī bija volga, mašīna vidējā līmeņa ierēdņiem. Volgas arī kalpoja par dāvanām izciliem cilvēkiem – zinātniekiem, akadēmiķiem, rakstniekiem. Piemēram, Jurijs Gagarins pēc sava lidojuma saņēma dāvanā īpaša krāsojuma volgu – no ārpuses melnu, bet iekšpusē gaiši zilu, debesu krāsā. Tā mašīna vēl joprojām atrodas Krievijā, blakus mājai, kur dzīvoja Gagarina māte, – kā piemineklis stikla garāžā.
Desmit. Kopš 1996. gada, kad nopirku pirmo volgu, man ir bijušas vairāk nekā desmit volgas, es tās neesmu skaitījis. Protams, sev, tikai sev, ne pārdošanai – kā jau jebkuram kolekcionāram. Ja kolekcionārs redz kādu priekšmetu, kas viņu interesē un kas ir labāks par to, kas viņam jau ir kolekcijā, viņš to grib iegūt, bet to, kas viņam jau ir, vai nu pārdot, vai iemainīt pret ko citu. Tā arī ar mašīnām. Kad tu redzi mašīnu, kurai nevari paiet garām, tu sāc domāt: “Bet ko lai dara ar šīm?” Vai nu ņem vēl vienu, vai arī iemaini.
Vecākā. Pēc tam, kad jau sāku saprast, ar ko volgas atšķiras viena no otras, man sagribējās iegūt pašu vecāko, 1957.-58. gada volgu. Un atradu tepat Latvijā 1957. gada novembra volgu. Pēc septiņiem meklējumu gadiem! Tā vēl gaida savu kārtu, jo tā ir pirmās sērijas volga, kurai detaļas atrast ir ļoti grūti, taču gribas restaurēt līdz oriģinālajai stadijai.
Divi gadi. Iznāca tā, ka tajā dienā es nopirku divas volgas. Pirmās sērijas volgu un šo, trešās sērijas. Šo mašīnu nopirku pēc sludinājuma no kāda padzīvojuša vectētiņa. Viņa cienījamais vecums un arī pensija neļāva vairs rūpēties par auto. Tā kā mašīna bija labā tehniskā stāvoklī, domāju, ka izdosies sataisīt divos mēnešos uz volgas 50 gadu jubileju 2006. gada oktobrī. Taču cilvēks, kas apņēmās palīdzēt mašīnu restaurēt, pateica: “Ja taisām labi, tad beidzam steigties un taisām tiešām labi.” OK, taisām labi! Tā nu divu mēnešu vietā process ievilkās vairāk nekā uz diviem gadiem. Toties tagad es zinu, ka ar šo mašīnu var braukt, kur vien vajag. No vecās mašīnas pāri palikusi vienīgi virsbūve un priekšējais tilts. Pārējās detaļas nomainītas, protams, ar oriģinālajām volgas detaļām. Pārsvarā tās ir jaunas, jo labāk ir ielikt jaunas detaļas, lai nākamos 50 tūkstošus kilometru galva nesāpētu.
Jaunā dzīve. Šī volga iepriekš nav bijusi taksometrs – man vienkārši sagribējās to par tādu uztaisīt. Sākumā braucu vienkārši ar volgu bēšā krāsā, sēžot pie stūres Jurija Ivanoviča Detočkina uzvalkā (Jurijs Detočkins – galvenais varonis Eldara Rjazanova filmā Sargies auto! – red.). Pēc tam, kā citā slavenā filmā Briljantu roka, uztaisīju taksometra uzlīmes, saliku taksometra piederumus, attiecīgi apģērbos – mani pat draugi nepazina.
Baļķvedējs. Es vienkārši brīnos par volgas konstrukciju, kāds potenciāls tajā ir ielikts. Šī mašīna ir ļoti izturīga. Esmu redzējis daudzas volgas, kas tiek izmantotas visdažādākajos veidos, tāpēc tikai var pabrīnīties, kā kaut ko tādu mašīna var izturēt. Volgu pieber ar divām tonnām kartupeļu, un tā brauc. Uz volgas jumta uzveļ vairākus baļķēnus, un tā brauc. Volgā sasēžas piecpadsmit cilvēku, un tā atkal brauc! Vislielākais volgas pluss ir tāds, ka šo mašīnu var saremontēt kaut vai lauka vidū, izmantojot standarta instrumentu komplektu, kas atrodas mašīnā. Turklāt ar volgu var braukt jebkur, nedomājot par naktsmājām. Priekšējo dīvānu var nolocīt un gulēt – divatā, trijatā, četratā. Bez problēmām. Savukārt cilvēkam, kas neprot ar mašīnām apieties un kas vienkārši pieradis iedarbināt un braukt, būs sarežģīti ar volgu tikt galā. Mašīna tehniski jāpārzina – kur un kas var darboties, kur un kas var salūzt.
Izliekums. Saistībā ar volgu no bērnības man ir saglabājušās divas atmiņas. Kaimiņu mājā bija volga. Mēs bijām maziņi, un mums patika nākt tai klāt un skatīties, kas tur iekšā. Žigulī vai moskvičā jau visu varēja redzēt, taču, lai apskatītos, kā izskatās volgā, vajadzēja pastiepties pirkstgalos. Mani vienmēr piesaistīja spidometra caurspīdīgā stikla izliekums. Tikai volgai tāds ir. Tā nu mani vienmēr interesēja, kāpēc stikls ir tādā krāsā un kāpēc caurspīdīgs. Savukārt otras atmiņas saistās ar kādu gadījumu – es braucu ar velosipēdu pa ielu un mani gandrīz notrieca volga, kas griezās ārā no pagalma.
Aksesuāri. Kāds bijušais taksists, kurš bija braucis ar šādu taksometru, vienreiz pienāca pie manis un pateica: “Man tev ir dāvana.” Un uzdāvināja zaļo taksometra spuldzīti. Tagad tā ir nolikta savā vietā – pie priekšējā stikla. Toties skaitītāju dabūju iemainot. Vienkārši paveicās. Igaunijā atradu vienu vecu pobedas skaitītāju un iemainīju biedram, kurš grasās uztaisīt pobedu.
Nāģene. Šī cepure ir taisīta šūšanas fabrikā Latvija. Ļoti līdzīga tām, kas tolaik bija taksistiem. Šo cepuri atrast bija ļoti grūti. Es jau biju izmeklējies pa visurieni un nejauši iegāju kādā antikvariātā. Kad es cepuri ieraudzīju, man jau bija vienalga, cik tā maksā. Es teicu: “Gribu!” Es biju tik priecīgs!
Atzinība. Visbiežāk ir tā: es braucu pa pirmo joslu, lai nevienam netraucētu, bet blakus joslā noteikti iekārtojas kāds nebūt jaunais un dārgais auto – džips, limuzīns vai kas tamlīdzīgs. Es tikai braucu un it kā viņu nepamanu, jo man jāstūrē, uz ceļu jāskatās. Taču, kamēr tu uz viņu nepaskatīsies un kamēr viņš neparādīs tev uz augšu paceltu īkšķi, tikmēr viņš tālāk nebrauks. Un nav svarīgi, ka aiz viņa jau piecpadsmit mašīnu rinda izveidojusies.
Piedzīvojums. Patiesībā katra reize, kad izbraucu ar volgu, jau ir piedzīvojums. 2007. gadā Antīko automobiļu kluba Padomju tehnikas sekcija rīkoja braucienu uz Vidzemes pilīm, un, lai gan volga nebija līdz galam sataisīta, es ar to pirmo reizi izbraucu. Pirms tam es biju izcēlis motoru, notīrījis un ielicis to atpakaļ. No rīta ar pirmo reizi vēl izgāju tehnisko apskati, aizbraucu uz startu, sākām braukt, un tad tikai sākās! Viena ķibele, otra, trešā. Puiši klubā ir tehniski izglītoti, uzreiz noteica, kur ir vaina, un uz ceļa salaboja. Taču pēc tam piemetās cita liksta – motors sāka klaudzēt. Zēni sprieda, kas un kā, bet es teicu – nekas, es vēl varēšu pabraukt. Beigās sanāca tā, ka es ar slimo motoru vienu biedru trosē vilku. Tā mēs vēl Panorāmā iekļuvām – tieši ar to, ka es viņu buksēju.
Publicēts žurnālā KLUBS 2009.gada aprīlī.
