Laikā, kad cilvēku prātus nodarbina finansu lietas, piedāvājam jums paliekošu vērtību – unikālu grāmatu “No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados”. Tajā pirmo reizi apkopota Latvijas divriteņu rūpniecības vēsture: aprakstīti vairāk kā 20 velosipēdu lielražotāji un mazie uzņēmumi, kas darbojās Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā, Liepājā, Cesvainē un citur. Grāmatas prezentācijā 19. decembrī plkst. 14.00 Rīgas Motormuzejā piedalīsies autori Jānis Seregins un Edvīns Liepiņš, māksliniece Ingrīda Zābere kā arī citi grāmatas veidotāji. Izdevēju -Latvijas Industriālā mantojuma fondu - pārstāvēs tā priekšsēdētājs Andris Biedriņš.
Grāmata būs nopērkama par pirmās dienas cenu, pasākuma laikā autori sniegs autogrāfus. Edvīns Liepiņš pazīstams kā vairāku grāmatu par tehnikas vēsturi Latvijā autors (“Rīgas auto”u.c.). Savukārt Jānim Sereginam šī ir pirmā grāmata. Jau gandrīz 30 gadus viņš aizrāvies ar velosipēdu vēstures pētniecību un pabijis visos Latvijas novados, meklēdams vecās ražotnes, to produkciju un iztaujādams īpašnieku pēcnācējus. Bagātīgā J. Seregina velosipēdu kolekcija jau vairākus gadus apskatāma paša radītajā muzejā Saulkrastos. Nu interesentiem pirmo reizi būs pieejami arī vēsturiskie fotoattēli, ražotņu emblēmu apkopojums, statistikas materiāli u.c.
Grāmatas īpašo, skaistai dāvanai atbilstošo dizainu, veidojusi māksliniece Ingrīda Zābere, kura vairākkārt ar saviem darbiem ieguvusi “Latvijas gada balvu grāmatniecībā”.
Latvijas velorūpniecības vēsturi būs iespējams iepazīt arī aiz mūsu valsts robežām, jo teksts ir arī angļu valodā – par to parūpējusies angļu tulkojuma autore Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības locekle Daina Grosa.
Tehniskie dati:
Latvijas Antīko automobiļu kluba biedrs GUNTIS MEIERS un 1959. gada Ford Custom 300.
Pirmais ceļojums. Šodien ir pirmais tālais brauciens – no Rīgas līdz Jūrmalai*. Tikai vakar ieliku sēdekļus. Pirms diviem gadiem šis autiņš arī bija šeit, Jūrmalas salidojumā, – toreiz ar to bija atbraukuši igauņi. Tā nu man šī mašīna iekrita acīs savu formu dēļ. Pēc pāris mēnešiem aizbraucu pakaļ uz Igauniju. Tad pagāja kāds pusotrs gads, un tagad autiņš ir tapis. Auto bija labā stāvoklī, jo savā dzimtenē Amerikā bija atradies labā klimata joslā, tāpēc nebija izpuvis. Es pielāpīju akumulatora vietu un dažus caurumus grīdā, tas arī viss.
Rolls-Royce krāsa. Oriģinālā mašīna bija zaļgana, jo tajos gados bija ļoti izplatīti pasteļtoņi, taču manai acij tā krāsa nepatika. Auto izskatījās noplucis. Mēs ar meistaru ilgi un prātīgi domājām, kādas krāsas izvēlēties. Veikalā ir kastes ar krāsu paraudziņiem, katrai markai un modelim savs tonis. Tad nu skatījāmies, kurš varētu būt labāks. Secinājām, ka īstais būs baltais Rolls-Royce tonis, jo baltie arī ir entie – ar dažādām nokrāsām. Savukārt sarkano ņēmām no amerikāniskajiem, no General Motors un līdzīgiem. Sarkanajam tonim ir pievienoti zelta graudi, un saulītē tie mirdz.
Kāpēc Ford? Es teikšu tā: jūs ejat pa ielu, un meiteņu ir ļoti daudz, bet acīs iekrīt viena, divas, trīs. Nevar teikt, ka pārējās ir sliktas. Visas ir foršas, taču iepatīkas tikai viena vai divas. Ar mašīnām ir tieši tāpat. Mašīnu ir saražots daudz un dikti, bet acīs iesitas viena vai otra bez loģiska izskaidrojuma.
Glābiet auto! Es pārstāvu Antīko automobiļu klubu, darbojos tur jau gadus piecpadsmit. Man ir bijuši dažādi autiņi, kādi divdesmit. Pirmais bija Steyr 220 – 1936. gada austriešu kabrioletiņš. Agrāk likām sludinājumus, braucām pa Latviju ekspedīcijās un skatījāmies, ko un kur var dabūt. Diezgan daudz ko iepirkām un vācām ar domu, lai auto izglābtu no lūžņiem, citādi viss aizietu bojā. Toreiz bija tā – lai vienu restaurētu, savāca divus trīs vienādus autiņus detaļu dēļ un paņēma labākās. Tad bija, ko izvēlēties.
Bez informācijas. Šie modeļi, Ford Custom 300, 1959. gadā bija ar divām vai četrām durvīm, ar mehānisko vai automātisko kārbu, ar sešiem cilindriem rindā kā šim vai ar astoņiem V veida cilindriem. Kādu gribi! Bija pat pikapi, un tas viss bija vienā vai divos gados turklāt vienam fordam vienam modelim, nemaz nerunājot par visām pārējām rūpnīcām. Bet to jau mēs krievu laikā nezinājām. Tad tikai bija – o, vecais autiņš! Un tik vācām, ko varējām savākt.
Vēsture uz riteņiem. Vēl jau bija viena cita lieta – interese par Latvijas kultūrvēsturi. Man mājās ir viens tāds smagais Chevrolet – 1929.–30. gada mašīna. Tas ir ūnikums, kas saglabājies. Toreiz no Amerikas Latvijā ieveda šasijas, motorus, motora pārsegus, rāmjus, tiltus, vārdu sakot – visu ritošo daļu. Savukārt kravas kasti vai autobusu būvēja Latvijā. Bija gan rūpnīca Vairogs, gan arī dažādas mazās darbnīcas, kas iepirka šasijas, uztaisīja auto un pārdeva. Tas iznāca lētāk nekā ievest gatavu auto, jo tam bija liela muita. Tagad tas smagais arī gaida savu kārtu uz atjaunošanu.
Baltās kaijas. Ja jūs redzat Rīgā baltas čaikas – tās ir manējās. Viena ir gatava, otrai salons jāsaliek iekšā, tad būs arī tā kārtībā. Man ir arī viena Volga GAZ 21 teicamā stāvoklī. Tā atradās pie Gulbenes, ļoti labi saglabāta, ar ideālu salonu, nav ne pārkrāsota, ne metināta, tikai mazliet kaut kas piekrāsots.
Stress. Man gadās kādreiz vadāt kāziniekus. Tad ir stresiņš, lai viss būtu labi, jo tomēr vecs ir vecs un nav tādas drošības izjūtas kā jaunam. It kā jau tu esi pārlasījis to auto savām rokām un zini, kas tam iekšā, visu situāciju it kā kontrolē, bet zemapziņā ir, kā ir. Teiksim, šim ir mehānika, bet ja mašīnai ir elektronika vai automātiskā kārba… Piemēram, čaikai ir četras ātrumu podziņas: uz priekšu, atpakaļ, neitrālais un viens pazeminātais. Reizēm vari spiest visas pogas pēc kārtas, bet auto neiet, un viss! Un tu nesaproti, kas notiek. Šādas situācijas mazliet kutina nervus.
Smeķis. Kas rada smeķi, braucot ar šādu auto? Emocijas, jo dzīvē vispār jākrāj emocijas. Nevienam jaunam Mercedes vai Lexus ikdienā neviens nepievērš vērību. Toties, braucot pa ielu ar šādu auto, visi pārējie pīpina un māj ar roku. Ļoti jauki. Drošības līmenis, protams, jaunajiem ir labāks. 1959. gadu nevar salīdzināt ar mūsdienām, jo 50 gadi tomēr ir 50 gadi.
Sapņu auto. Ir jau visādi brīnumi padomā. Teiksim, ir tāds 1936. gada Horch 830 – vācu autobūves spice. Tas būtu jābūvē, bet man ir tikai virsbūve, savukārt oriģinālās detaļas nav iespējams dabūt. Precīzāk, iespējams ir, taču cena sniedzas simtos tūkstošu. Nenormāls cipars, lai gan varētu sanākt īsta šovu mašīna.
Kas ir auto? Ikdienā tas vairāk ir pārvietošanās līdzeklis. Es braucu ar BMW, un tā vienkārši ir veca mašīna. Šo par vecu nenosauksi, šī ir antīka mašīna. Ja es būtu miljonārs, ar tādām ikdienā vien braukātu. Cita garša. Emocijas, prieks un skaistums.
* Saruna notika 17. maijā Amerikāņu auto kluba salidojumā Jūrmalā.
>>> Publicēts žurnālā KLUBS 2008.gada jūlijā.
