VAI SENO SPĒKRATU KUSTĪBA LATVIJAS VALSTĪ JŪTAS APDRAUDĒTA?

Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr...

 

 

 

Tāds bija sākums.

 

Tālajā 1972. gadā angļu valodas kursu nodarbībās saujiņa entuziastu Viktora Kulberga vadībā  nolēma dibināt Latvijas Antīko automobiļu klubu (AAK). Tanī laikā tas bija vienīgais tāda veida klubs visā Padomju Savienībā. Pēc tam gadu vēlāk dzima Igaunijas klubs” Unic”, Lietuvas „Rieduva” un vēl vairāki desmiti citu klubu PSRS republiku galvaspilsētās. AAK rīkoja seno spēkratu izstādes un salidojumus, kas bija ļoti iecienīti, un pirmajos gados tos apmeklēja tūkstoši un pat desmitiem tūkstoši skatītāju. Sekoja jūsmīgi raksti LPSR un PSRS presē. Tā AAK drīz kļuva ļoti populārs visā Padomju Savienībā. No daudzām PSRS republikām uz AAK nāca vēstules ar interesantiem seno spēkratu piedāvājumiem. AAK biedri gan savām kolekcijām, gan kluba kolekcijai vāca senos spēkratus – automobiļus un motociklus no dažādām PSRS pilsētām – no privātpersonām un iestādēm.

Kā šodien atceros ekspedīciju uz Serpuhovas Vissavienības Motociklu pētniecības institūtu pie Maskavas – ar pārbūvētu „Ikarusu”, 30 grādu salā no turienes uz Rīgu mēs trijatā ar AAK biedriem Alfrēdu Zamocki un Māri Bedri atvedām duci retu motociklu, kas visi šodien ir izstādīti Rīgas Motormuzeja (RMM) zālē. Toreiz RMM vēl nebija uzbūvēts, un motocikli tika uzglabāti moto sekcijas telpās Kr. Barona ielā. Kādā citā gadījumā ar kravas „Kamazu” uz Serpuhovu no Rīgas aizvedām melno metāllūžņu kravu, lai pret nodoto lūžņu kvīti iemainītu  „Polutorku” – nelielu krievu kravas automobili. Tādu epizožu ir daudz, taču diemžēl tās vēl līdz šim laikam nav visas apzinātas un apkopotas, un laikam jau tiks aizmirstas, kā šodien nevienam nevajadzīgas. Tie tomēr ir cilvēku labas gribas veikumi, kas lika pamatus gan AAK, gan RMM, un tos aizmirst būtu nepateicīgi.

  AAK toreiz pastāvēja Auto-Moto amatieru biedrības (AMAB) paspārnē, un oficiāli pirktie vai uz bilanci pārvestie spēkrati bija AMAB bilancē. Tika atrastas iespējas iegādāties retus automobiļus pat no kremļa garāžām. No ZIL rūpnīcas pirms plānotās sagriešanas sestdienas talkā uz Rīgu tika atvests leģendārais Auto-Union kalnu sacīkšu auto, kas drīz vien nonāca rietumvalstu bagātu auto kolekcionāru uzmanības centrā. Par šo auto kāds kolekcionārs piedāvāja uzbūvēt Rīgā motormuzeju apmaiņā pret Auto-Union automobili. Tāda apmaiņa neietilpa Maskavas bosu plānos, toties Latvijai tika piešķirts finansējums vairāk kā 1 miljons ASV $ motormuzeja celtniecībai. Tā arī īstenojās Rīgas motormuzeja ideja. Tās īstenošana aiz toreizējā „dzelzs priekškara” bija iespējama tikai kluba biedru entuziasma, Maskavas piešķirtā finansējuma un vēsturisku apstākļu sakritības dēļ. Topošais RMM vairakkārt mainīja savu nosaukumu, lai „izlēkātu” līdzi katras ēras finansēšanas mērķprogrammām.

70-os un 80-os gados informācija par senajiem spēkratiem, kas lielākoties bija izgatavoti rietumvalstīs, bija ļoti minimāla. Sakari ar rietumvalstīm netika veicināti, konkrēti ar Lielbritāniju, Vāciju, Ameriku, utt., tie drīzāk tika bremzēti, vēstules nesasniedza adresātus, piezvanīt uz ārvalstīm bija ļoti grūti, fakss vēl nebija ienācis sadzīvē. Grāmatas bibliotēkās par seno spēkratu jautājumiem bija maz.

 

Gaisma tuneļa galā.

 

 Atskatoties AAK pagātnē, šodien gribas jautāt – kas mums bija AAK tajos tālajos laikos? Kādi cilvēkiem bija motīvi iestāties klubā, meklēt un restaurēt senos spēkratus? AAK, simboliski izsakoties, mums daudziem bija kā gaisma tuneļa galā. Par melno tuneli varētu tēlaini uzskatīt toreizējās sociālisma lielvaras uzspiesto beztiesisko režīmu. PSRS preses ruporu klaigāšanu par PSRS auto-moto būves sasniegumiem, kas „bija tālu priekšā visiem imperiālistisko lielvalstu sasniegumiem, utt.” Šī ideoloģija un smadzeņu skalošana tomēr nespēja izsist no līdzsvara kluba entuziastus, kas bija reiz izgaršojuši šo seno spēkratu saldo „smeķi” un izjutuši to vienreizīgumu, neatkārtojamību, unikalitāti un savdabīgo skaistumu, jo tie bija radīti laikos, kad cilvēkiem nebija jāsteidzas, senie spēkrati tika radīti ar rokām, ar vienkāršām, bet pamatīgām tehnoloģijām no labiem materiāliem ar godprātību un amatnieka aroda lepnumu. Štancēšana, kā ražošanas tehnoloģija, spēkratu ēras sākumā vēl nebija ieguvusi masveidību. Restaurācijas process bija sava veida dialogs ar radītāju-meistaru, kā klusējošs protests pret pastāvošo sociālisma iekārtu. Kā narkotika, kas toreiz palīdzēja pārdzīvot grūtos laikus, ļāva smelties spēku un gremdēties tehnisku jautājumu risināšanā. Protams, ka toreizējā pastāvošā valsts iekārta neļāva brīvi iepirkt ražošanas līdzekļus – virpas, frēzmašīnas u.c. darbagaldus, kas būtu nepieciešami restaurācijas darbiem. Jautājumi tika risināti caur rūpnīcu „sētas durvīm”, caur pazīšanos, utt. PSRS muitas aizliegumi saņemt rezerves daļas no rietumvalstīm un tās sūtīt – noveda līdz kurioziem atgadījumiem. Par tiem varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Parasti „cerība, ticība un mīlestība” paveica savu... un spēkrati lēnām, bet neatlaidīgi gadiem ilgi tika restaurēti, spītējot aizliegumiem un ierobežojumiem, līdz tie atdzima un ieraudzīja dienas gaismu dažādajos AAK salidojumos Latvijā un vēlāk pat ārvalstu salidojumos. Daudzi no šiem spēkratiem šodien apskatāmi RMM, tikai par šo „melno” periodu AAK un RMM vēsturē apmeklētājs motormuzejā izlasīt nevar. Iespējams, ka tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ AAK jaunā biedru paaudze, RMM jaunie darbinieki un beidzamajā laikā CSDD vadība un valdība nespēj sakārtot ne AAK, ne RMM lietas godprātības, savstarpējas sapratnes un cieņas tradīcijās, kā tas ir pieņemts civilizētā rietumvalstu sabiedrībā. Vairākumam kluba biedru AAK sākuma gadi bija jaunības, spēka un brieduma gadi. Tagad AAK vecbiedri, ar skumjām atskatoties uz savu veikumu, nevar saprast, kādēļ šīsdienas situācijā demokrātiskā Latvijas valstī seno spēkratu, kā kultūras un vēstures pieminekļu mantojuma lietas ir tik samudžinātas un birokratizētas...

Zilais sapnis.

Zinot visu AAK un RMM „virtuves” vēsturi varu šodien paziņot, ka AAK un RMM sākotnējā misija: meklēt, restaurēt, saglabāt senos spēkratus kā kultūrvēsturiskas vērtības nākamajām paaudzēm, it īpaši daļā „saglabāt” ir apdraudēta! Seno spēkratu kustības misija nav noglabāt VS dziļi muzejā, bet gan ar tiem paretam izbraukt, lai sabiedrība redzētu šos spēkratus ripojošā kustībā. Skumjākais ir tas, ka seno spēkratu kustība ir apdraudēta gan no ārpuses – no birokrātiskām valsts institūcijām, gan no iekšpuses – AAK ir atstumts, ne jau pats sevi atstūmis(?) no savas sākotnējās līdera pozīcijas seno spēkratu kustībā, it kā ar RMM – ar mūsu „zilā sapņa” atnākšanu visam bija pašam no sevis jāsakārtojas... Taču nekā, -- sapnis ir palicis tikai sapnis, un AAK ir iestājusies dziļa krīze un apātija. Mēs esam it kā piemiguši, zaudējuši modrību. Daļēji vainu par to jāuzņemas mums pašiem. Mēs ne vienmēr godprātīgi un ar pilnu atdevi esam veikuši darbus, kurus paši esam uzņēmušies.

Diemžēl, atskatoties pagātnē, jāsecina, ka arī RMM daudzu gadu garumā nav pietiekoši labi veicis vairākas savas funkcijas, kas muzejam būtu jāveic un kas sākotnēji tika plānotas. AAK biedru „zilais sapnis” vēl arvien paliek līdz galam nesasniegta vīzija.

Seno spēkratu hobijs veicina kultūras vērtību un kultūras vēstures mantojuma saglabāšanu, un valsts institūcijām tas ir pilnībā jāatbalsta. Tā tas ir vairumā pasaules valstu un tā tam ir jābūt arī Latvijā! Protams, ka „ripojošajiem muzeja eksponātiem” ir nepieciešama transporta līdzekļu reģistrācija, taču tas nevar būt par pamatu mūsu seno spēkratu kā kultūrvēsturisku pieminekļu diskriminācijai!

 

Sen aizmirstas lietas.

 

 RMM daudzu gadu gaitā izveidojies savdabīgs informācijas vakuums par visu, kas saistīts ar  iepriekšējā laikmeta cilvēku, kā seno spēkratu radītāju, dizaineru, mehāniķu profesiju un veikumu un par mūsdienu laikmeta cilvēku, kā seno spēkratu entuziastu, restauratoru, saglabātāju un īpašnieku sniegumu. Ir tikai lielas zāles pilnas ar „dzelžiem”. Šodien, 21 gadus pēc RMM atvēršanas, mēs uzzinām, ka ir nesen izstrādāta jauna muzeja koncepcija, kur viss ir it kā paredzēts, „viss mums reiz būs”, bet vai tam atradīsies attiecīgie finanšu līdzekļi un vai to visu varēs paveikt pārskatāmā nākotnē, ar esošajiem samazinātiem štatiem un ierobežotiem līdzekļiem, pie kadru rotācijas, -- to rādīs laiks. Atliek vienīgi cerēt...

Atkal AAK mums ir kā gaisma tuneļa galā... Tikai šoreiz tumšais tunelis asociējas ar mūsu pašu valsts institūciju vienaldzību, birokrātiju, veikli slēptu kaitniecību, savtīgu interešu ”biznesa plānu” bīdīšanu, naudas trūkumu, politiķu nihilismu un cinismu utt.

AAK biedru grupas foto pie Rīgas biržas guļ noslēpts AAK telpās – muzeja zālē šādai fotogrāfijai vēl arvien nav atradusies vieta... Tad jau nav nekāds brīnums, ka ar mums nerēķinās un mūsu devumu nerespektē.

 

Entuziasti vai funkcionāri?

 

Nebijis Latvijā šo entuziastu, kas spēja saskatīt un izauklēt RMM vīziju, šodien RMM nebūtu. Tanī pat laikā šodien brīvā demokrātiskā Latvijas valstī valsts institūciju birokrāti var atļauties paziņot, ka valsts institūcijām ar AAK kā biedrību, kas ir sabiedriska organizācija, nekādi līgumi nevar tikt slēgti?

Mēs AAK biedri ar cerībām raudzījāmies uz šo neseno laiku notikumu, ka RMM ir kļuvis par CSDD pārraudzībā esošu muzeju, jo valstij muzejam nauda neatradās, un kārtīgs saimnieks agrāk arī neatradās, taču bažas rada un mūs dara piesardzīgus dažas beidzamā laika tendences.

Valdība ar š.g. 1. janvāri paaugstināja transporta nodokli motocikliem un automobiļiem, līdz ar to Vēsturiskā spēkrata (VS) statusa jautājums kļuva aktuāls, jo VS tiek atbrīvoti no transporta nodokļa nomaksas. Aiz slēgtām durvīm, neveicot analīzi un salīdzinājumu ar kaimiņvalstīm, neapspriežot jautājumus pietiekoši plaši ar AAK un RMM, atbildīgās institūcijas izdomāja „biznesa plānu”.

 Plāns jāievieš ar „Blitzkrieg”¹ termiņiem, t.i. 1 gada laikā visiem VS steidzami jāveic sertifikācija, jo pēc gada tiem, kas nebūs izgājuši sertifikāciju, būs jāmaksā transporta nodoklis par tekošo un iepriekšējo gadu! RMM jau tā nelielais personāls nu ir pārslogots ar VS sertifikācijas  pienākumiem, kurus neviens motormuzejs kaimiņvalstīs vispār neveic! To veic tikai un vienīgi seno spēkratu klubu eksperti -- entuziasti. RMM jau tā cieš no ievērojama štatu samazinājuma, kas muzejam traucē pietiekoši labi veikt savus tiešos pienākumus. Tanī pat laikā Latvijas AAK no šīs funkcijas ir pilnībā atstumts! CSDD izdotajos VS sertifikācijas noteikumos AAK eksperti nav pat pieminēti. Interesanti, ka Igaunijā šo VS sertifikāciju veic vispār bez maksas 17 valstī apstiprināti klubu eksperti – sabiedriskā kārtā. Klubi sedz tikai ceļojuma izmaksas. Arī tehniskās apskates Vēsturiskajiem spēkratiem Igaunijā ir jāiet 1 reizi 4 gados!? Rodas iespaids, ka mūsu mazajā karaļvalstī lietu kārtību tradicionāli nenosaka tie, kas lietas labi pārzina no to pirmsākumiem, bet gan tie, kam ir nauda un vara.

Jāpiebilst, ka Latvijā ir visreakcionārākā attiecīgo iestāžu attieksme pret pašbūvēto motociklu, tri-ciklu, un kit-kāru pirmo reģistrāciju. Cilvēki spiesti reģistrēt savus braucamrīkus pirmo reizi Igaunijā, Lietuvā vai Vācijā, tikai ne Latvijā, tādējādi izniekojot savu laiku un liekus līdzekļus, kas mūsu valstij nav vajadzīgi. Vai mūsu valstī trūkst talantīgu inženieru un juristu, kas šīs lietas spētu sakārtot?

 

Pirmie kucēni slīcināmi...

 

Nesen izdots RMM reklāmas buklets – pie tā sagatavošanas netika pieaicināti ne AAK biedri, ne AAK mākslinieki, ne RMM darbinieki ar stāžu...tas tapis CSDD dizaina darbnīcās.

Rezultātā pirmie kucēni būtu jāslīcina... Bukletā nav ne ar ko pieminēts Latvijas AAK, kas ir šī RMM ciltstēvs, nav lietotas tradicionālās RMM karoga krāsas, AAK emblēmas, ir ļoti daudz nepilnību, kļūdu tulkojumos, nepieņemama terminoloģija un buklets būtu jāizņem no apgrozības, neskatoties uz to, ka kādam par tā tapšanu ir samaksāts, ir iztērēti materiāli, ieguldīts darbs, bet rezultāts ir nevienam nevajadzīgs čiks. Tas vienīgi varētu interesēt „drukas fēleru” kolekcionārus. Kā paskaidroja RMM darbinieki, tagad visas RMM dizaina lietas un sabiedrisko attiecību lietas kārtojot attiecīgie kompetentie CSDD dienesti... Tas ir absolūti nepareizi un nepieņemami, jo šiem cilvēkiem nav priekšzināšanu, nav saiknes ar „lietu sākumu”, viņi nezina AAK vēsturi, un rezultāts ir acīmredzams.

 

 

 

„Nasing spešal”.

 Reklāmas buklets informatīvi izveidots vecajās ‘Nasing spešal” tradīcijās. Tulkojumi gan angļu, gan krievu valodās pārsteidz ar savu neprecizitāti un nevajadzīgiem jaunveidojumiem. Diemžēl jāsaka, ka buklets informatīvajā daļā sagatavots ļoti pavirši ar daudzām gramatikas kļūdām, nekonsekventi un

neprofesionāli. Ne visas adreses pierakstītas ar pasta indeksiem, nav ievērotas 03.11.2009 MK 1269. Noteikumu „Adresācijas sistēmas noteikumi” IV nodaļa „Adreses pieraksta specifikācija” prasības.

RMM ēkā atrodas AAK, tātad pie kontaktadresēm būtu jābūt AAK simbolam. Pat ja AAK nav finansiāli atbalstījis bukleta izdošanu, tas ir devis „lietai sākumu” un RMM ir izstādīti vairāk kā ½ AAK biedru spēkrati. Šajā ziņā sabiedrība tiek maldināta, jo nav skaidri pateikts, ka RMM izstādītie visi senie spēkrati nav RMM īpašumā. Muzeju ētikas kodekss paredz, ka sabiedrībai jāsniedz patiesa informācija. Tas ir arī elementāras cieņas jautājums pret AAK un tā entuziastiem – muzeja idejas īstenotājiem.

 Bukleta informatīvajā daļā bija jāiekļauj teksts par to, ka RMM dibināts 1989. gadā un ka to nodibinājis Latvijas Antīko Automobiļu klubs (1972), kas savukārt reiz bija vecākais klubs bijušajā PSRS. Dibināšanas gada nosaukšana ir pasaulē vispārpieņemta prakse, it sevišķi, ja aiz muguras jau ir vairāk kā 20 gadi. Tas liecina par briedumu un profesionalitāti...

Par gaumi jau nestrīdas...

RMM dizaina pamatkrāsas ir zila ar sudraba vai pelēkas (baltas) krāsas elementiem, tāpat kā AAK. To kā ābeci zina gandrīz visi. Vai bija jālieto tik daudz melnas krāsas fonā uz bukleta ir, protams , dizaina un dizainera prasmes un kompetences jautājums.  

 

 Sapulcēs, sarunās ar RMM vadību mums tiek deklarēts, ka CSDD un RMM jau ciena AAK un tā biedrus, bet īstenībā mēs redzam, ka ir pavisam cita situācija. Gribētos cerēt, ka tie ir tikai daži pārpratumi, vai arī aiz nezināšanas vai neizpratnes ir uzņemts nepareizs virziens, nevis kā varētu likties, voluntārs, ar nodomu uzņemts virziens. Pie tā būtu daudz un nopietni jāstrādā un šīs lietas mūsu valstī jāsakārto.  

 

Ko sēsim, to pļausim.

 Spēkratu meklēšana, restaurēšana un saglabāšana, kas ilgst gadiem un citreiz gadu desmitiem, un pēc tam to saglabāšana nākamajām paaudzēm ir konsekvents un sistemātisks darbs. Gala rezultāts ir reizēm ļoti skaistas, kā daži cilvēki mēdz teikt, ekskluzīvas lietas vai spēkrati. Spēkrati nav tik ekskluzīvi, cik viņi ir vēsturiski nozīmīgi un svarīgi, dažreiz unikāli, dažreiz ar ļoti interesantu vēsturi un piederību, dažreiz arī eksotiski. Jā arī vērtīgi. Bet, šis grūtais pārtapšanas ceļš no lūžņu kaudzes līdz spožam spēkratam daudzu gadu garumā, process, kuru neviens mēs patiesībā neredzam, un ieraugam tikai skaistu un vērtīgu gala rezultātu, ir maldinošs. Latvijā nav un nevar nemaz būt daudz tādu bagātu entuziastu, kas savus lolojumus varētu atļauties nopirkt restaurētus no aukcioniem kaut kur rietumos. Valsts institūciju funkcionāri tanī pat laikā to neizprot... Ir zināmi kuriozi gadījumi, kad AAK biedriem no mūsu pašu VID puses ir uzdoti PSRS VDK cienīgi stulbi jautājumi par spēkratu skaitu, izcelsmi, nodokļu nemaksāšanu, utt., izrādās, ka tie ir pēc padomju laika reģistrēti padomju laikā kolekcionēti, nolietoti un nerestaurēti vai arī gadu desmitos restaurēti spēkrati...Vērtību rada sistemātisks darbs daudzu gadu garumā, zināšanas, kontakti, viss šis kopums. Mums būtu jāpalīdz, jāveicina – „jāapzeltī” šie retie cilvēki, entuziasti, kas šais grūtajos laikos vēl mēģina meklēt, restaurēt un saglabāt senos spēkratus -- sabiedrībai, nevis jārada viņiem dažādi birokrātiski šķēršļi, jāapliek ar nevajadzīgiem nodokļiem, sertifikācijas maksām par sodu tam, ka viņi dara sabiedrībai vajadzīgu darbu! Tikai slimā sabiedrībā, kur kultūras vērtības tiek noniecinātas, iespējamas tādas lietas...

Slimā sabiedrībā jau ir iespējamas vēl trakākas lietas, piemēram, pilsētas domes funkcionāru atteikšanās no apsolītās sponsorēšanas naudas solījumiem neilgi pirms Seno spēkratu pasākuma!

FIVA: Tās filozofija un vīzija.

Latvijas AAK 90os gados bija Seno spēkratu federācijas FIVA biedrs, taču finansiālu apsvērumu dēļ, kā viens no skaitliski mazākajiem FIVA klubiem, nespēdams nomaksāt ikgadējās biedru maksas, no šis organizācijas izstājās 2000. gadā. VS statusa piešķiršanas jautājumos ticis izmantots FIVA-s Tehniskais kodekss, (FIVA Technical Code) jautājumā par seno spēkratu definīciju, taču esošo noteikumu sastādītāji nav iedziļinājušies FIVA nostādnēs par netaisnīgu likumdošanu un, protams, nav papētījuši, kā šīs lietas tiek kārtotas kaimiņvalstīs.

„FIVA – Starptautiskā Seno spēkratu federācija apzinās to, kādi draudi iespējami seno spēkratu kustībai no starptautiskās un lokālajām likumdošanām, it īpaši vides piesārņojuma un satiksmes drošības jautājumos. FIVA nepārtraukti veic novērošanu šādiem likumdošanas priekšlikumiem caur savu Likumdošanas komisiju un veltī enerģiskus lobēšanas pūliņus seno spēkratu kustības aizsardzībai. Nacionālajos līmeņos šīs aktivitātes tiek veiktas caur FIVAs biedru organizācijām ar komisijas atbalstu, kur tas ir nepieciešams. Beidzamo gadu laikā likumdevēji ir prasījuši noformulēt skaidru, praktisku un politiski pieņemamu vēsturiskā spēkrata definīciju. Beidzamajā FIVA ģenerālajā asamblejā FIVA pārskatīja šo definīciju šādā redakcijā:

Vēsturiskais spēkrats ir mehāniskas piedziņas ceļa transporta līdzeklis,

• kas ir vismaz 30 gadus vecs,
• kas ir saglabāts un tiek uzturēts vēsturiski korektā stāvoklī,
• kas netiek lietots kā ikdienas transporta līdzeklis,
• kas tādējādi ir mūsu tehnikas un kultūras vēstures sastāvdaļa.

FIVA uzskata vēsturiskos spēkratus par mūsu tehnikas un kultūras mantojuma svarīgu sastāvdaļu, kas ir jāsargā no netaisnīgas likumdošanas. Mēs esam sargi šiem ripojošajiem muzeja eksponātiem, kuri tiek demonstrēti bez maksas gan publikai, gan valdībām.

 

 

FIVA-s pamatuzdevums ir autentisku vēsturisko spēkratu saglabāšana un šo spēkratu, kā kultūras un inženiertehniskā mantojuma sastāvdaļas atzīšana un nodošana nākamajām paaudzēm, kas par tiem priecāsies un tos novērtēs”².

 

Nepateicība – pasaules alga.

Pārējā Rietumu pasaulē vecmāmiņas un vectētiņi parasti nedzīvo kopā ar mazbērniem, pat ne ar saviem bērniem. Tas tā ir daļēji labākas pārticības dēļ, iesakņojušos tradīciju dēļ un straujā dzīves rituma dēļ. Latvijā šī situācija tradicionāli ir daudz labāka un vecā paaudze var savu dzīves gudrību

ikdienā nodot bērniem un mazbērniem. Varbūt tālāk izteikšos tēlaini -- tas tā nav attiecībās starp gandrīz 40-gadīgo AAK, kas ir 21-gadīgā – „pilngadīgā” RMM ciltstēvs. RMM tagad ir radies patēvs CSDD izskatā. AAK ziemas vidū uz ragaviņām ir ievilkts mežā un brīnās, vai viņu tur atstās vai vilks atpakaļ mājās...

60% no 240 RMM eksponētajiem spēkratiem ir AAK biedru īpašumā esošie spēkrati, kurus viņi daudzu gadu laikā ir restaurējuši un izlolojuši. Vai mums, ieejot RMM, kāds par to paziņo? Nē! „Cik gan tas RMM ir bagāts, viņam pieder pilnas zāles vērtīgu spēkratu!” – tāds ir apmeklētāju viedoklis pēc RMM apmeklējuma...

Esam nodzīvojušies tik tālu, ka atsevišķi AAK biedri negrib, ka viņu vārdi parādās pie viņu restaurētajiem spēkratiem!? Vai tās ir bailes no bandītiem vai valsts institūciju birokrātu reketa? Domājams, ka ne RMM, ne AAK nav pietiekoši daudz strādājis, lai šīs lietas sakārtotu, izskaidrotu sabiedrībai, attiecīgajām institūcijām un pašiem spēkratu īpašniekiem, kas ir kas un no kā jākaunas un par ko jālepojas...

Tauta grib zināt savu varoņu vārdus!

AAK dibinātāju vārdi nav nekur izlasāmi – ne AAK, ne RMM, par fotogrāfijām nemaz nerunājot. Kur ir AAK bijušo priekšsēdētāju fotogrāfijas uz stenda motormuzejā, vai kaut vai gaitenī? Nav jau arī RMM bijušo un esošo direktoru foto. Ir tikai informācijas nabadzība, trūkums... Vai tad sabiedrība negribētu zināt mūsu varoņu vārdus? Vai esam viņiem pienācīgi pateikušies? Domājams, ka nē! Cilvēkam jāpasaka paldies par viņa veikumu, viņam dzīvam esot, kamēr viņš vēl var novērtēt sabiedrības atzinību. AAK ziedu laikos sameklētajiem spēkratiem visiem ir savi likteņstāsti.  Ievērojamu vietu šajos stāstos aizņem AAK biedru aktivitātes – RMM un AAK pienākums būtu šos biedrus apzināt un šos stāstus apkopot – tā ir mūsu vēsture! Nācijai, kas neciena savu vēsturi, nav nākotnes!

Maksā ragā!

Daudzi no šiem AAK biedru īpašumā esošiem spēkratiem eksponēti RMM no muzeja pirmās pastāvēšanas dienas – bez maksas. Tradicionāli jau AAK biedri būdami AAK, RMM un Latvijas patrioti par savu spēkratu eksponēšanu naudu neprasīja. Nauda jau arī nekad netika piedāvāta, jo tās nekad tādām lietām nebija, lai gan muzejam no šo spēkratu eksponēšanas bija ieņēmumi.

Taču kopš 2010. gada 1. janvāra par tiem pašiem RMM izstādītajiem AAK biedru spēkratiem, lai nokārtotu VS sertifikāciju, par salīdzinoši nelielu sertifikācijas pakalpojumu, ko veic RMM eksperti, saskaņā ar CSDD cenrādi, kluba biedriem tāpat kā jebkuram Latvijas pilsonim, vēsturiskā motocikla vai automobiļa īpašniekam ir jāmaksā Ls 18.15 par motocikla un Ls 30.25 par automobiļa sertifikāciju! Šī izcenojuma pamatojumu nevar izskaidrot neviens RMM eksperts, un visticamāk, ka tas izzīsts no pirksta.

Kādēļ AAK biedriem aktīvistiem par kluba mūža ieguldījumu RMM tapšanā nevarētu VS sertifikātu lietas nokārtot bez maksas? Kādēļ RMM pats savu tehniku nevarētu sev sertificēt par brīvu? Pašreiz RMM par savu bilancē esošo spēkratu sertifikāciju maksā CSDD noteiktās sertifikācijas maksas saskaņā ar CSDD cenrādi! RMM maksā par savu ekspertu darbu pie RMM spēkratiem CSDD, kas ir tā īpašnieks?  

Varbūt būtu pareizi iekasēt VS sertifikācijas maksu no tiem, kas nav AAK biedri?  

Izrādās, ka visās AAK aptaujātajās kaimiņvalstīs no 9 (Igaunija, Somija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Holande, Vācija, Lielbritānija) VS sertifikāciju veic 1 reizi un uz mūžu, nevis uz 5 gadiem, kā tas ir Latvijā. Kādi tam varētu būt iemesli? Pat Igaunijā VS statusa pārskatīšana ir noteikta ik pēc 12 gadiem.

Vai CSDD rekets?

Man ir gadījies agrāk maksāt transporta nodokli un iziet tehnisko apskati 1 nedēļas laikā 5 senajiem motocikliem. Es samaksāju par pakalpojumu – tehnisko apskati, bet īstenībā šis pakalpojums būtībā netika veikts. Kādēļ? Tādēļ, ka reģionos un arī pašā CSDD tehniskajā daļā nav kompetentu cilvēku, kas, piemēram, 100- vai 80-gadīgam motociklam varētu prasmīgi veikt tehnisko apskati! Latvijā nav metodikas un nav arī tāda aprīkojuma, lai varētu, piemēram, nomērīt motocikla bremžu efektivitāti. Veterānu motociklam, piemēram, tai jābūt 30 % uz vienas vienīgās bremzes. Ja Eiropas Savienība centīsies harmonizēt šo jautājumu un ieviest kopēju Regulu, atkal būs papildu slogs nodokļu maksātājiem, un tas viss tikai nedaudzu seno spēkratu dēļ!

Tehniskās apskates laikā bieži vien bija ilgāku laiku jāgaida līdz reģiona darbinieks sazvanīsies pa telefonu ar Rīgas CSDD un saņems atļauju „izlaist” tehnisko apskati! Vai tas ir „biznesa plāns”, nejauša sagadīšanās, vai CSDD nezināšana un neizpratne? Ar šo problēmu ir saskārušās visas Eiropas valstis, un daudzās no tām šis jautājums ir liberalizēts! Tā kā vēsturiskos spēkratus neizmanto braukšanai ikdienā, to nobraukums ir neliels, it sevišķi ļoti veciem spēkratiem. Neviens jau nav sev ienaidnieks, lai ar 80-gadīgu motociklu vai automobili ikdienā braukātu uz darbu! Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijā tik veciem spēkratiem vēl nav iespējams nopirkt KASKO apdrošināšanu par pilnu tā vērtību braukšanai pa ielu, pret nozagšanu vai pret ugunsnelaimi! Ikgadēja tehniskā apskate VS nav nepieciešama un ir absurda. Cilvēkiem ar tehnisku izglītību un kompetenci tas būtu jāsaprot! Tie, kas pūlas pierādīt pretējo, ir personīgi ieinteresēti krīzes laikā no tautas „nokāst” naudu par pakalpojumu, kura nepieciešamība ir apšaubāma. AAK ir 200 aktīvo biedru un ap 500 braucamu VS vienību. Daudziem AAK biedriem ir pa vairākiem spēkratiem katram. RMM vēl ap 100. Ārpus AAK ir varbūt vēl kādi 500 VS. Par ko mēs te vēl runājam? Mēs nevaram ņemt Vācijas vai Anglijas sistēmu kā paraugu, jo tur seno spēkratu kustība ir liela, klubi spēcīgi, iedzīvotāju ienākumi salīdzinoši daudz lielāki. Mums drīzāk jāskatās Skandināvijas virzienā, kur tehnisko apskati spēkrati, kas vecāki par 50 gadiem, iet 1 reizi mūžā pēc to iegādes vai restaurācijas, vai īpašnieka maiņas gadījumā. Sabiedrībai būtu būtisks ieguvums kultūras vēstures pieminekļu saglabāšanā, ja attiecīgās atbildīgās valsts institūcijas neliktu birokrātiskus, finansiālus un dažādus citus diskriminējošus šķēršļus VS restaurācijai un saglabāšanai, bet gan visiem iespējamiem līdzekļiem to atbalstītu! Latvijas un Baltijas situācija ir tāda, ka absolūtais vairākums VS kolekcionāru, restauratoru un entuziastu nav vis turīgi cilvēki, kas savus VS nopirkuši gatavus – profesionāli restaurētus kaut kur rietumos, bet gan bieži vien šie cilvēki ir atrāvuši līdzekļus no ģimenes budžeta un ar savu nesavtīgu darbu un zināšanām no bezcerīgām lūžņu kaudzēm ir restaurējuši un saglabājuši šos VS no iznīcības! 

Esam noskaidrojuši, ka Igaunijā apskati VS iet 1 x 4 gados. Dānijā 1 x 8 gados. Dažās Skandināvijas valstīs līdz 1960. gadam izgatavotie spēkrati regulārās tehniskās apskates vispār neiet! Būtu vērts apdomāt, vai tādā mazā valstī kā Latvija nevajadzētu atbrīvot no tehniskās apskates visus tos VS, kas izgatavoti līdz 1960. gadam, jo ir nopietni un pamatoti apšaubāms, ka CSDD spēs pienācīgi sagatavot kvalificētus tehniskās apskates speciālistus visām tās reģionālajām nodaļām.  

 Ja tiks izveidots 1 VS tehniskās apskates punkts RMM ir apšaubāms, vai uz to regulāri varēs izbraukāt  visi VS īpašnieki ar saviem VS no Liepājas un Daugavpils un citiem reģioniem. 1 reizi mūžā – varbūt! Vairums AAK entuziastu, kas savu spēkratu ir restaurējuši, sava spēkrata nianses un uzbūvi zina labāk par tā sauktajiem „ekspertiem”, kam šī tehnika ir sveša.

 

Quo vadis³ AAK?      

Mums, AAK biedriem, ir bijusi unikāla iespēja gandrīz 40 gados piedzīvot lielas pārmaiņas gan mūsu valstī, gan pasaulē. Latvijā mainījusies valsts iekārta, ekonomika, bet mēs AAK biedri vēl arvien esam palikuši uzticīgi mūsu hobijam, sirdslietai, dzīves veidam – senajiem spēkratiem. Raiņa vārdiem runājot, -- pastāvēs tas, kas mainīsies. Tātad esam atkal krustcelēs un mums patreizējā situācijā jāpieņem svarīgi lēmumi, kurp doties tālāk, kā sevi pozicionēt jaunajā situācijā, ko prasīt no attiecīgajām valsts institūcijām, ko mēs varam dot kā entuziastu klubs ar milzīgu informācijas bagāžu un aktivitāšu potenciālu. „Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams” – tā atkal Rainis.

Ētikas kodekss.

AAK darbības pirmsākumos jau bija izstrādāts kluba ētikas kodekss. Jāpiebilst, ka tie bija citi laiki un citi tikumi, toreiz visi bija jaunāki, zāle zaļāka un daudzas lietas nāca grūti, toties uzvedības ētika bija pašsaprotamāka, taču šodien, kad krīzes apstākļos veidojas attieksmes deficīta sindroms, pastāv plaisa starp dažādu vecumu, uzskatu un interešu grupām. AAK ir vajadzīgi vecbiedri, un tik pat ļoti klubam ir vajadzīga maiņa – jaunā paaudze. Sakarā ar beidzamo laiku notikumiem, atsevišķu neapzinīgu biedru rīcību, kā arī sakarā ar dažādiem interešu konfliktiem, jauno biedru izglītošanas nepieciešamību, AAK mērķu un prioritāšu aizsardzības nepieciešamību, nepieciešams grozīt AAK Ētikas kodeksu.   

 

          Pozīcija.

Inženieris Otto Hotte pirmskara Latvijas žurnāla „Motors” 1933. gada februāra numurā par motorsatiksmi Latvijā rakstīja: „Automobilistiem un motociklistiem, īpašniekiem un vadītājiem jāapsver stāvokļa nopietnība. Mums vajadzīga vēl lielāka vienprātība, nekā līdz šim. Mums noteiktāk jāuzstāda savas prasības un neatlaidīgi tās jāatkārto. Un beigās mums jāsanāk kontaktā ar satiksmes lietotājiem, kuri visvairāk cieš no mūsu ačgārnās satiksmes politikas”.

Aprīļa numurā O.Hotte turpina: „Ārzemēs iet pavisam citus ceļus. Mūsu vadošām personām vajadzētu informēties, kā rīkojas citas valstis.”

Tātad AAK, kā vienīgajam lielākajam, vecākajam un ar lielāko pieredzi apveltītajam seno spēkratu klubam Latvijas valstī, jādefinē sava pozīcija visos jautājumos, kas saistīti ar VS sertifikāciju. Šai pozīcijai jākļūst par pamatu, uz kura, sadarbojoties ar attiecīgajām valsts institūcijām, būvēt jaunus VS sertifikācijas, VS tehnisko apskašu, VS apdrošināšanas u.c. ar VS jautājumiem saistītus likumus un noteikumus. Šai pozīcijai jābūt brīvi pieejamai publiskajā telpā -- AAK mājas lapā. Nekas pats no sevis jau nemainīsies. Valsts, likumi un kārtība  mainīsies tā, kā to veidos valsts pilsoņi. Tas ir es, mēs, arī jūs.

 

AAK sadarbības līgums ar CSDD.

 Situācijā, kad entuziasti, kas pārzina „lietu sākumu un tradīcijas”, vairs nav „pie šprices” RMM un ir parādījies jauns RMM saimnieks, pastāv reāli draudi, ka lietas vairs nevirzīsies sākotnēji plānotajā virzienā un tam jau ir pirmie pierādījumi. AAK būtu jāslēdz apjomīgs sadarbības līgums ar CSDD.

Gribas ticēt, ka tas jau tiek veidots un, ka RMM strādājošie AAK biedri nenonāks interešu konfliktā un izdarīs pareizās izvēles. Mēs labi zinām, ka entuziasts var strādāt algotu darbu, taču algota darba izpildītājs ļoti reti kļūst par entuziastu... Sadarbības līgumā būtu jāparedz VS statusa piešķiršanas noteikumu pārskatīšana, tehnisko apskašu jautājumi, jautājumi par AAK ieguldījuma atzīšanu un atspoguļošanu RMM, RMM zinātniskās koncepcijas izstrādi un attīstību rēķinoties ar AAK nostādnēm.

Epilogs.

Es pēc dabas esmu optimists un patriots. Es ticu, ka mūsu skaistajā nelielajā valstī reiz lietas tiks sakārtotas civilizētā veidā, jo mūsu cilvēki, ja viņi ļoti grib, spēj paveikt brīnumus. Es gribētu novēlēt CSDD un visiem pārējiem iesaistītajiem mūsu valsts institūciju ierēdņiem un politiķiem, lai uzvar goda prāts un savas tautas līdzcilvēku mīlestība un cieņa pret VS, kā mūsu kultūras vēstures mantojumu! Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu!

Juris Ramba

Seno motociklu entuziasts

         AAK biedrs 151.

Foto : Danny Defazio, Ilmārs Apkalns, Ivars Vībe.

 

¹ Vācu val.- pēkšņa un ātra kara darbība, „zibenskarš”.

² No Starptautiskā foruma materiāliem par Vēsturisko Spēkratu autentiskuma jautājumiem

2008. gada 14. – 15. novembra Forums Turīnā, Palazzo Esposizioni. FIVA: Tās filozofija un vīzija – 19. Lpp

³Latīniski – kurp dodies.